Ežmi līvõd lugdõbrōntõz – Pirmā lībiešu lasāmgrāmata

Pirmā lībiešu lasāmgrāmata – pirmā laicīgā grāmata lībiešu valodā

Pirmās lībiešu lasāmgrāmatas ārējais vāks bija noformēts igauņu valodā

Šogad paiet simts gadu kopš 1921. gadā Tartu iznāca Pirmā lībiešu lasāmgrāmata (Ežmi līvõd lugdõbrōntõz). To izdeva Igaunijas Akadēmiskā dzimtās valodas biedrība (Akadeemiline Emakeele Selts). Lasāmgrāmatu iespieda E. Bergmana tipogrāfijā 800 eksemplāru metienā. Laika periodā no 1921. gada līdz 1926. gadam biedrība kopskaitā izdeva piecas lībiešu lasāmgrāmatas. Tās bija nelielas, tikai ar 16 līdz 24 lappusēm katra.

Grāmatas titullapā ir atzīmēti tās veidotāji: „Sastādījuši Lauri Ketunens un Oskars Loritss”. Šo uzrakstu L. Ketunens gan skaidrojis tā, ka viņa vārds bijis tur uzlikts tikai tam, lai radītu lielāku ietekmi. Sastādīšana bijusi O. Loritsa darbs.

Lasāmgrāmatu ievada O. Loritsa patriotisks dzejolis „Līvõd toutloul” (Lībiešu tautasdziesma), tam seko Jāņa Beltes dzejojums „Rāndali” (Jūrmalnieks), kurā izteikta doma par jūrmalnieku (lībiešu) sēdēšanu tumsā, gaidot gaismu no jūras otras malas. Priekšvārdu rakstījis O. Loritss. Tajā īsi raksturota lībiešu vēsture, uzsverot domu par lībiešu atjaunošanos pēc 1710. gada mēra posta un cerību uz to pašu arī pēc Pirmā pasaules kara.

Lasāmgrāmata būtībā ir L. Ketunena un O. Loritsa 1920. gada ekspedīcijā savākto valodas paraugu krājums. Sastādītājs O. Loritss pēcvārdā ir rakstījis, ka izdevumā ir sakopoti stāstījumi, kuros atspoguļoti notikumi, kas lībiešu tautai kaut kādu iemeslu dēļ ir visvairāk palikuši prātā no tuvākas vai tālākas pagātnes. Līdzās tiem ir ievietotas arī dažas personīgas atmiņas, kas atkal, no savas puses, palīdzēs attēlot lībiešu vēsturisko un kultūras pagātni.

Izdevumā publicēti 15 lībiešu stāstījumi (teikas, nostāsti, atmiņas), Jāņa Beltes dzejolis „Rāndali” un tautasdziesma „Knaš neitst, vāldapuţkõz”. Atzīmēti tikai stāstītāja iniciāļi un vecums, tāpēc ne visus teicējus var atšifrēt. Redzams, ka visvairāk stāstījumu ir no Košraga – seši, kur čaklākais teicējs bijis Augusts Skadiņš, kurš skaidrojis arī, kā Košraga ciems cēlies. Cits košradznieks — Augusts Dišlers stāstījis, kā radies Kolkas vārds. No Kolkas ir viens stāstījums, no Vaides — divi, no Pitraga — viens, no Mazirbes — trīs, no Sīkraga — viens, no Pizes — viens. Lūžņas ciemu pārstāv J. Beltes dzejolis, bet nav stāstījumu no Lielirbes un Saunaga.

Pirmās lībiešu lasāmgrāmatas izdošana bija nozīmīgs notikums lībiešu kultūrvēsturē, jo tas bija pirmais laicīgais izdevums lībiešu valodā. Līdz 1921. gadam lībiešu valodā bija izdoti tikai reliģisko tekstu tulkojumi lībiešu valodā.  1863. gadā Londonā divos atsevišķos sējumos iznāca Mateja evaņģēliji lībiešu valodas austrumu un rietumu izloksnē, bet 1880. gadā Pēterburgā izdeva trešo grāmatu lībiešu valodā – atkal Mateja evaņģēliju. Būtiska nozīme bija arī tam, ka lasāmgrāmatā tika nostiprināta un turpināta lībiešu rakstu valodas veidošana.

Piemērs no lasāmgrāmatā publicētajiem stāstījumiem.

Kā Košraga ciems ir cēlies

Kad lībieši Vidzemē un Kurzemē bija sakauti, kāda neliela partija palikusi šeit, blakus Kolkas ragam dzīvot. Dzīvojuši šeit labi, bet ļaužu kļuvis par daudz, un viņi sākuši veidot ciemus: Melnsilu, Kolku, Vaidi, Saunagu, Pitragu, Košragu, Mazirbi, Sīkragu, Jaunciemu, Lielirbi, Pizi un Lūžņu. Pēc tam nācis mēris. Tad visi ļaudis nomiruši, palicis tikai Saunagā viens un Sīkragā viens. Viņi abi staigājuši, ļaužu pēdas meklēdami. Vēlējušies atrast kādu cilvēku. Kad pēdas ieraudzījuši, tad tās skūpstījuši. Pēc tam sākuši ierasties ļaudis no Sāmsalas un Somijas. Divi brāļi ieradušies Košragā. Viens bijis andelmanis, tas uzcēlis sev māju. Nu sākuši dzīvot. Šīm divām mājām vēl tagad ir nosaukumi – Anduļu sēta un Žoki.

Košragā, 1920. g. 6. VII.  Stāstījis Andrejs Skadiņš (59 g.)

(No lībiešu valodas tulkojusi Valda Marija Šuvcāne)

Izmantotā literatūra:

Esimene Liivi lugemik/Ežmi līvõd lugdõbrōntõz. Tartu, 1921.

Ernštreits V. Lībiešu rakstu valoda. Rīga, 2011. 55.-56. lpp.

Šuvcāne V. M. Lībiešu ciems, kura vairs nav. Rīga, 2002. 377. lpp.