Pirmā lībiešu valodas vārdnīca, gramatika un arī pirmais plašākais lībiešu tekstu krājums ir 1861. gadā Pēterburgā 2 sējumos izdotā Andersa J. Šēgrēna un Ferdinanda J. Vīdemaņa sagatavotā „Livische Grammatik nebst Sprachproben” (Lībiešu gramatika un tekstu paraugi) un „Livisch–deutsches und deutsch–livisches Wörterbuch” (Lībiešu-vācu un vācu-lībiešu vārdnīca).
Kā radās šis izdevums?
1845. gadā tika nodibināta Krievu ģeogrāfijas biedrība, par kuras Etnogrāfijas nodaļas vadītāju tika izraudzīts Karls Ernsts fon Bērs (Karl Ernst von Baer, 1792–1876). Biedrības izveidošana nozīmēja jauna laikmeta sākumu lībiešu pētniecībā. Jau 11.02.1846. (pēc vecā kalendāra 30.01.1846.) Krievu ģeogrāfijas biedrības padome apstiprināja Etnogrāfijas nodaļas priekšlikumu organizēt ekspedīciju, kura sameklētu lībiešu un krieviņu atliekas, kā arī savāktu ziņas par Vidzemes guberņas piekrastes salās dzīvojošajiem zviedriem. Jau pirms oficiālā priekšlikuma K. E. Bērs šī uzdevuma veikšanai bija izraudzījies Krievijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķi, somu valodnieku Andersu Jūhanu Šēgrēnu (Anders Johan Sjögren, 1794–1855), kurš tā paša gada vasarā devās pirmajā pētniecības braucienā pie lībiešiem.
Pirmajā ekspedīcijā A. J. Šēgrēns apmeklēja lībiešus kā Kurzemē, tā arī Vidzemē. Turklāt ar šo pētniecības braucienu viņš kļuva par pirmo un arī pēdējo valodnieku, kurš plašāk fiksējis Salacas lībiešu valodu, un laikā, kad A. J. Šēgrēns 1846. gadā uzturējās pie Salacas lībiešiem, atsevišķās lauku saimniecībās dzīvoja 22 lībiešu valodas pratēji, lielākoties diezgan cienījamā vecumā. Ekspedīcijai bija ne tikai valodnieciska, bet arī etnogrāfiska un antropoloģiska ievirze, to pavadīja baltvācu mākslinieks Augusts Georgs Pecolds (August Georg Pezold, 1794–1859), kura uzdevums bija portretēt lībiešus, viņu sadzīves priekšmetus, apģērbu u. c. Lai papildinātu 1846. gadā savākto lingvistisko materiālu, A. J. Šēgrēns vēlreiz devās pie lībiešiem 1852. gada vasarā.
Uz abās ekspedīcijās savāktā bagātā valodas materiāla bāzes A. J. Šēgrēns sāka veidot vācu-lībiešu vārdnīcu. Līdz savai nāvei 1855. gadā viņš paspēja sagatavot materiālu tikai no burta A līdz burta D beigām. Tāpat viņš paspēja izdot tikai dažas vispārīgas piezīmes par lībiešu valodu un pārskatu par pirmo braucienu.
Pēc A. J. Šēgrēna nāves viņa sākto darbu lībiešu valodas vārdnīcas un gramatikas sastādīšanā Pēterburgas Zinātņu akadēmijas uzdevumā turpināja akadēmiķis, valodnieks un botāniķis Ferdinands Johans Vīdemanis (Ferdinand Johann Wiedemann, 1805–1887). A. J. Šēgrēna savāktie materiāli pie F. J. Vīdemaņa nonāca 1856. gada vasarā. Lai gan 1857. gada rudenī varēja uzskatīt, ka vārdnīcas un valodas paraugu manuskripts ir gatavs iespiešanai, F. J. Vīdemanis tomēr nolēma, ka tas ir nepilnīgs, un 1858. gadā viņš devās divu nedēļu ekspedīcijā pie lībiešiem uz Kurzemi. Tā kā pēc F. J. Vīdemaņa ziņām no A. J. Šēgrēna Svētciema apkaimē atrastajiem 22 lībiešiem dzīvi bija vairs tikai astoņi, viņš nolēma ilgāku laiku pavadīt Kurzemē un uz Svētciema novadu nemaz neaizbrauca. Ekspedīcijas laikā F. J. Vīdemanis lielākoties uzturējās Kurzemes austrumlībiešu ciemos, galveno uzmanību pievēršot lībiešu valodas deklinēšanas un konjugēšanas sistēmai, kā arī fonētikai. Zinātnieks konstatēja, ka, lai gan A. J. Šēgrēna savāktie materiāli kopā ar paradigmām ir apjomīgi, tajos tomēr nav visu vārdam raksturīgo pamatformu un daudz ir palicis hipotētiskā līmenī.
Balstoties uz A. J. Šēgrēna un paša 1858. gada ekspedīcijas laikā savāktajiem datiem, F. J. Vīdemanis uzrakstīja pirmo lībiešu valodas gramatiku. Tā kopā ar lībiešu valodas paraugiem un lībiešu-vācu valodas vārdnīcu veido šo izdevumu. Grāmatā līdzās daudzveidīgiem valodas paraugiem un folkloras materiāliem – sakāmvārdiem, tautasdziesmām un teikām – var atrast arī pirmos publicētos lībiešu oriģinālliteratūras paraugus. Lielākais abu zinātnieku savāktais valodas materiāls nācis no diviem teicējiem – Nikas Polmaņa un Jāņa Prinča vecākā.
J. Vīdemani nevar uzskatīt tikai par vārdnīcas redaktoru vai arī A. J. Šēgrēna vākuma sakārtotāju vārdnīcas formātā. Kā lasāms gramatikas priekšvārdā, F. J. Vīdemanis pie lībiešiem papildināja un uzlaboja valodas paraugus un vārdu krājumu. Tāpat viņš bija apņēmies savākt dzīvnieku nosaukumus, kur viņam palīdzēja arī toreizējais Puzes mācītājs Kavals (Kawall), un arī augu nosaukumus. F. J. Vīdemanis savās pastaigās bija savācis tādus augu nosaukumus, kuriem A. J. Šēgrēna vākumā nosaukuma nebija. Tāpat F. J. Vīdemanis, piemēram, pirmais pamanīja un aprakstīja lībiešu valodas īpašo toņu sistēmu u. c. valodas parādības.
Pirmās gramatikas un vārdnīcas nozīme
Lībiešu-vācu vārdnīca, gramatika un valodas paraugi kļuva par pirmo lībiešu valodas vārdnīcu un vienīgo, kurā no oriģinālmateriāliem fiksētas visas lībiešu izloksnes – gan lībiešu valodas Kurzemes dialekta austrumu un rietumu izloksne, gan Vidzemes jeb Salacas dialekts, kura materiāli saglabājušies tieši pateicoties šim izdevumam. Šis izdevums lika pamatus zinātniskai lībiešu valodas pētniecībai un bija galvenais izziņas avots daudziem vēlākajiem lībiešu valodas pētniekiem līdz pat 20. gadsimta pirmajai pusei. Līdzās leksikogrāfiskajiem materiāliem un gramatikai izdevumā iekļautajos lībiešu valodas paraugos bagātīgi pārstāvētas gan visas izloksnes, gan dažādas dzīves jomas – no tradīciju ierakstiem un folkloras līdz reliģisko tekstu tulkojumiem un pirmajiem lībiešu oriģinālliteratūras paraugiem.
Literatūra
Ernštreits, Valts. Lībiešu rakstu valoda. Rīga: Latviešu valodas aģentūra, Līvõ kultūr sidām, 2011.
Pajusalu, Karls, Vinklers, Eberhards. Salacas lībiešu vietvārdi kā valodas kontaktu spogulis, 2024. Pieejams: https://www.livonian.lv/lv/publikacijas/salacas-libiesu-vietvardi-ka-valodas-kontaktu-spogulis/
Tuisk, Tuuli. Survey of research on Livonian prosody. Eesti Ja Soome-Ugri Keeleteaduse Ajakiri. Journal of Estonian and Finno-Ugric Linguistics, 5(1), 2014, 261–292. https://doi.org/10.12697/jeful.2014.5.1.15
Viitso, Tiit-Rein. Ferdinand Johann Wiedemann ja 135-aastane liivi grammatika. Fenno-Ugristica, Nr. 19. Tartu, 1996, 154–157.
Winkler, Eberhard. Sjögren, Wiedemann und das Livische Wörterbuch. Ural-Altaische Jahrbücher. Neue Folge, Band 22. Göttingen, 2008, 42–59.
