Lībiešu juridiskais statuss Latvijā

Latvijas tiesību akti un Satversmes interpretācija skaidri nodala lībiešus no mazākumtautībām, definējot tos kā Latvijas pamattautu jeb pirmiedzīvotājus (angl. indigenous people). Lībiešu valoda un kultūra eksistē tikai Latvijā. Juridiskā analīze un vēsturiskie fakti liecina: lībieši ir Latvijas pamattauta, kuras statuss ir unikāls ne tikai vietējā, bet arī Eiropas tiesību kontekstā (Ziemele, 2022; Vaivade, 2016). Būtiskākā atšķirība starp lībiešiem un mazākumtautībām slēpjas to juridiskajā statusā un vēsturiskajā piederībā valstij. Ja mazākumtautības (piemēram, poļi, ebreji vai balktrievi) tiek aizsargātas cilvēktiesību ietvarā kā grupas ar savu kultūras savdabību, lībieši līdzās majoritātei latviešiem veido Latvijas valsts konstitucionālo kodolu (Ziemele, 2022). Šis nošķīrums ir būtisks, jo mazākumtautības parasti saista ar migrācijas procesiem kādā konkrētā laika posmā un tiesībām saglabāt savu identitāti papildu valsts pamatnācijai.

Kas ir pirmiedzīvotāji un to valodas? ANO definīcija un ES pamatprincipi

Pasaules apmēram 7000 valodu saimē pirmiedzīvotāju tautas veido mazāk nekā 6 % iedzīvotāju īpatsvara pasaulē, un viņi runā vairāk nekā 4000 visu pasaules valodu. Atbilstoši Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) pamatnostādnēm pirmiedzīvotāju valodām raksturīgi vairāki būtiski faktori:

• vēsturiskā kontinuitāte: valoda ir tikusi lietota konkrētajā teritorijā pirms kolonizācijas vai pašreizējo valsts robežu izveides;
• saikne ar zemi: pirmiedzīvotāju valodas ir nesaraujami saistītas ar specifisku ģeogrāfisko areālu, un to leksika bieži atspoguļo unikālas attiecības ar vietējo ekosistēmu;
• kopienas pašidentifikācija: kopienas locekļi sevi identificē kā pirmiedzīvotājus un uztver valodu kā savas identitātes centrālo elementu;
• marginalizācijas riski: šīs valodas bieži vien vēsturiski tikušas pakļautas asimilācijai vai politikai, kur prioritāte un prestižs tiek piešķirts vairākuma valodai, radot pirmiedzīvotāju valodām nepieciešamību pēc īpašas aizsardzības (UN DESA, 2018).

Šie globālie faktori tiešā veidā korelē ar lībiešu vēsturisko pieredzi un juridisko statusu Latvijā, kur valodas pārmantošanas pārrāvums un teritoriālās kontinuitātes zaudēšana ir bijuši pamatiemesli lībiešu valodas kļūšanai par vienu no apdraudētākajām pirmiedzīvotāju valodām pasaulē. Lībiešu situācija precīzi atbilst starptautiski definētajiem pirmiedzīvotāju valodu kritērijiem – tai nav citas mītnes zemes, tā ir unikāla zināšanu sistēma, kuras izdzīvošana ir atkarīga tikai no mītnes valsts – Latvijas – rīcības. Atzīstot lībiešu valodu par pirmiedzīvotāju valodu, Latvija ne tikai pilda savus konstitucionālos pienākumus, bet arī iekļaujas globālajā kustībā par pirmiedzīvotāju tiesību un valodu daudzveidības saglabāšanu kā morālu un tiesisku prioritāti.

Tāpat arī Eiropas Savienības (ES) līmenī pirmiedzīvotāju valodu statuss tiek skatīts caur kultūras daudzveidības un mantojuma saglabāšanas prizmu, ko nostiprina Eiropas pamatvērtības. Kā jau minēts, atšķirībā no citām etniskajām grupām Latvijā, lībiešiem, tāpat kā latviešiem, nav citas mītnes zemes. Ja poļu vai vācu valoda ir drošībā savās nacionālajās valstīs, tad latviešu un lībiešu valoda un kultūra un tās vēsturiskā kontinuitāte eksistē tikai Latvijā.

Galvenie ES dokumenti un principi pirmiedzīvotāju valodu un kultūru saglabāšanai:

• ES Pamattiesību harta (22. pants) nosaka, ka ES ievēro valodu daudzveidību. Pirmiedzīvotāju valodas šajā kontekstā ietilpst īpaši aizsargājamas valodu daudzveidības tvērumā. Attiecībā uz pirmiedzīvotājiem tas nozīmē aizliegumu veikt jebkāda veida piespiedu asimilāciju un pienākumu atbalstīt šo valodu dzīvotspēju.
• Eiropas Padomes Reģionālo vai mazākumtautību valodu harta. Lai gan šī harta nāk no Eiropas Padomes (nevis tieši ES institūcijām), ES to izmanto kā standartu, vērtējot dalībvalstu rīcību. Tā nosaka valstu aktīvo atbalstu: valstij nav tikai “jāatļauj” lietot valodu, bet gan aktīvi jāveicina tās lietošana un saglabāšana. Tāpat tajā ietverts arī diskriminācijas aizliegums, piem., pirmiedzīvotāju valodas lietošana nedrīkst būt šķērslis cilvēka karjerai vai sociālajam statusam.
• Digitālā valodu vienlīdzība: Eiropas Parlaments ir pieņēmis vairākas rezolūcijas par valodu vienlīdzību digitālajā laikmetā. EP uzsver, ka tādām valodām kā lībiešu ir nepieciešams īpašs tehnoloģiskais atbalsts (piem., AI rīki, tastatūras, digitalizācija), lai novērstu t. s. digitālo izzušanu (digital language extinction).
• Izglītības pieejas: ES pamatnostādnes atbalsta inovatīvas metodes, piemēram, t. s. valodas ligzdas, kas ir efektīvākas pamattautu valodu atjaunošanai nekā klasiskā svešvalodu apmācība, tāpat arī īpašu atbalstu tieši mūžizglītības pakāpē, resp., atbalsts pieaugušajiem, kuri vēlas atgūt savu senču valodu.
• Kultūras mantojums: ES uzsver, ka pirmiedzīvotāju valodas ir nemateriālais kultūras mantojums. Resp., valoda nav tikai komunikācijas rīks, tā ir unikālu zināšanu sistēma (piemēram, par dabu, vēsturi un vietvārdiem). Tāpēc tās aizsardzība ir sasaistīta arī ar ES Kultūras darba plānu.

Tātad īsumā – ES pamatprincipi un politikas pamatnostādnes nostiprina izpratni, ka attiecībā uz pirmiedzīvotāju valodām dalībvalstij ir nevis pasīva vērotāja, bet aktīva garanta loma, un pirmiedzīvotāju gadījumā fokuss ir uz atšķirīgā saglabāšanu un attīstīšanu (sk. apkopojumu tabulā).

Lībiešu statuss: Latvijas normatīvie akti

Pirmais normatīvais akts, kurā minēts lībiešu īpašais statuss Latvijā, ir likums “Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūras autonomiju” (1991), kura pirmajā teikumā definēts lībiešu kā pamattautas jeb pirmiedzīvotāju statuss: “Latvijas Republikā dzīvo latviešu nācija, sena pamattautība – lībieši, kā arī nacionālās un etniskās grupas”. Savukārt šī likuma 4. pantā noteikts, ka “Latvijas Republikas valsts varas un pārvaldes institūcijas ir atbildīgas par Latvijas senās pamattautības — lībiešu — nacionālās identitātes un kultūrvēsturiskās vides saglabāšanu, par viņu apdzīvotās teritorijas sociāli ekonomiskās infrastruktūras atjaunošanu un attīstību”.

Konstitucionālais pamats (Satversme). Satversmes ievadā (preambulā) noteikts, ka Latvijas identitāti kopš senatnes veido latviešu un lībiešu tradīcijas, resp., lībieši ir integrēta Latvijas valsts identitātes un rašanās stāsta daļa. Valsts pienākums pret lībiešiem nav tikai “atļaut pastāvēt”, bet gan aktīvi garantēt lībiešu kā pamattautas pastāvēšanu un attīstību.

Valsts valodas likums. Valsts valodas likums iezīmē unikālu valodu hierarhiju. Tā 4. pantā noteikts, ka valsts nodrošina lībiešu valodas kā senās (pirmiedzīvotāju) valodas saglabāšanu, aizsardzību un attīstību. Savukārt 5. pantā noteikts, ka Latvijā visas citas valodas, izņemot latviešu un lībiešu valodu, juridiski tiek uzskatītas par svešvalodām. Tātad lībiešu valoda Latvijā nav svešvaloda, tā ir Latvijai piederīga valoda, kuras aizsardzība ir valsts konstitucionāls pienākums tieši tāpat kā latviešu valodas gadījumā (kaut arī funkcionālās jomas atšķiras).

Lībiešu valodas īpašais statuss ir atkārtoti uzsvērts arī Latviešu vēsturisko zemju likumā (preambula un 4. panta (7) daļa), turklāt šajā likumā pirmo reizi aprakstīta arī lībiešu loma latviešu etnosa un Latvijas valsts veidošanās procesā (preambulas 2. rindkopa).

Lībiešu statuss Latvijā: kopsavilkums

Latvijas tiesību sistēmā un valstiskuma pašizpratnē lībieši ieņem unikālu vietu – lībieši Latvijā ir pirmiedzīvotāji un lībiešu valoda ir pirmiedzīvotāju valoda. Tas būtiski atšķiras no mazākumtautību statusa. Šis nošķīrums balstās trīs galvenajos pīlāros:

1) Konstitucionālā piederība un valstiskuma pamats

Lībieši nav mazākumtautība, bet gan Latvijas pamattauta (indigenous people). Saskaņā ar Satversmi lībiešu tradīcijas līdztekus latviešu dzīvesziņai ir Latvijas identitātes neatņemams pamats. Atšķirībā no mazākumtautībām, kuru identitāte ir saistīta ar tiesībām uz kultūras savdabību, lībieši ir valstsnācijas sastāvdaļa. Latvija ir lībiešu mītnes zeme. Atšķirībā no mazākumtautībām, kurām ir savas nacionālas valstis ārpus Latvijas (piemēram, Polija, Lietuva, Vācija), lībiešu valoda un kultūra var pastāvēt un tikt saglabāta tikai un vienīgi Latvijā. Līdz ar to rūpes par lībiešu valodu un kultūru ir nevis integrācijas pasākums, bet lībiešu pastāvēšana ir valsts konstitucionāls pienākums un valstiskuma saglabāšanas jautājums.

2) Valodas tiesiskā hierarhija

Latvijas tiesību sistēmā pastāv divas Latvijai piederīgas valodas: latviešu valoda kā valsts valoda (tostarp tās paveidi – latgaliešu valoda un latviešu zīmju valoda) un lībiešu valoda kā pirmiedzīvotāju valoda (Valsts valodas likuma 4. pants). Visas citas valodas Latvijā juridiski ir svešvalodas (Valsts valodas likuma 5. pants). Lībiešu valoda nekad nevar tikt uzskatīta par svešvalodu Latvijas teritorijā, kas uzliek valstij un sabiedrībai īpašu atbildību par tās saglabāšanas un attīstīšanas nodrošināšanu.

3) Kultūras mantojuma integrālā daba

Lībiešu kultūra nav noslēgta sistēma; tā ir vēsturiski cauraudusi latviešu valodu, folkloru un dzīves telpu. Lībiešu mantojuma aktualizēšana nav vērsta tikai uz šauru kopienu, bet gan uz visas Latvijas sabiedrības pašapziņas un vēsturiskās atmiņas stiprināšanu, izgaismojot Latvijas kultūrtelpas daudzslāņaino raksturu.

Galvenās atšķirības: lībieši un mazākumtautības Latvijā

Noslēgumā

Pasaules, Eiropas Savienības un Latvijas tiesību ietvars kopumā nostiprina vienotu principu: attiecībā uz pirmiedzīvotāju valodām valstij ir nevis pasīva vērotāja, bet aktīva garanta loma. Lībiešu valoda un kultūra nav ārējs elements Latvijas sabiedrībā, bet gan neatņemama Latvijas kultūrainavas un valstiskās identitātes daļa. Tā kā lībiešu valodai nav citas mītnes zemes, tās pastāvēšana ir tieši atkarīga no Latvijas valsts rīcībpolitikas. Rūpes par lībiešu mantojumu tādējādi nav atbalsts svešajam, bet gan pašas Latvijas vēsturisko sakņu, identitātes un konstitucionālās nepārtrauktības stiprināšana.

Lībiešu valodas īpašā statusa nodrošināšanā īpaši svarīga ir proaktīva rīcība un šī statusa ievērošana it visur – no likumiem līdz konkursu nolikumiem un skolu mācību saturam.

Šajā ziņā apsveicama iniciatīva ir Latviešu vēsturisko zemju attīstības padomes 2025. gadā rosinātā likumu un tiesību aktu pārskatīšana, kas iesniegta virzīšanai tālāk Valsts Kancelejai un Saiemai. Tās nolūks ir nodrošināt, lai juridiskajos dokumentos un politikās, kur tiek apskatīts valodu regulējums, neveidotos situācija, ka lībiešu valoda tehnisku iemeslu dēļ tiek izslēgtā no lietojuma un tādējādi diskriminēta, piemēram, ja kaut kas ir pieejams valsts valodā un svešvalodā – jo lībiešu valoda nav ne valsts valoda, ne svešvaloda.

Visām Latvijas institūcijām un iestādēm, cienot lībiešu kā Latvijas pirmiedzīvotāju un otrās pamattautas vajadzības un proaktīvi rīkojoties, lai nepieļautu nekādas – apzinātas vai neapzinātas – diskriminācijas vai noniecināšanas izpausmes, varam parādīt cieņu arī savai valstij, novērtējot lībiešu devumu mūsdienu latviešu valodas, kultūras, Latvijas valsts un tās simbolu veidošanā.

Atsauces

Vaivade, A. (2025). Claiming Indigeneity in Europe: Livonian activism for language protection. Journal of Baltic Studies, 56(1), 1–21. https://doi.org/10.1080/01629778.2024.2339875

UN DESA (2018). Backgrounder: Indigenous Languages. Pieejams: https://www.un.org/development/desa/indigenouspeoples/wp-content/uploads/sites/19/2018/04/Indigenous-Languages.pdf

Ziemele, I. (2022). 11 mazākumtautību valodas? Delfi.lv. Pieejams: https://www.delfi.lv/898102/versijas/120056325/ineta-ziemele-11-mazakumtautibu-valodas