Par latviešu un lībiešu valodu bieži tiek runāts kā par divām ļoti atšķirīgām valodām – viena pieder pie indoeiropiešu valodu saimes, un otra – pie somugru valodu saimes. Bet dzīvošana kopā atspoguļojas ne tikai kaimiņu būšanā, bet arī valodā.
Savā maģistra darbā izlēmu apskatīt savā ziņā nišas lietu lībiešu valodas gramatikā – ciešamās kārtas tagadnes divdabi. Nosaukums šķiet sarežģīts, bet tā ir ierasta lieta valodas lietojumā – vārdi ‘redzams’, ‘dzirdams’, ‘ēdams’ ir ciešamās kārtas tagadnes divdabji. Ikdienā, runājot gan latviešu, gan igauņu valodā, esmu pamanījusi, ka šo divdabju lietojumā ir atšķirības. Tāpēc vēlējos uzzināt, kā šo divdabi veido un lieto lībiešu valodā. Varbūt ir kaut kas kopīgs gan ar igauņu, gan latviešu valodu.
Šim nolūkam izpētīju lībiešu laikrakstu “Līvli” (1931.–1939. gada numurus). Šo izdevumu izvēlējos tādēļ, ka tajā tekstus rakstīja dažādi cilvēki un teksti tika rediģēti tikai nedaudz. Laikrakstā tika publicēti dažādu žanru teksti kā ziņas, apraksti, dziesmas, dzejoļi, joki, teikas, noveļu un stāstu fragmenti utt. Tātad – daudzveidīgs valodas lietojums no dažādiem cilvēkiem. Tas ir ļoti svarīgi, jo mums katram ir savs valodas stils – kāds lieto vairāk deminutīvu jeb pamazinājuma formu (krūzīte, kalniņš, problēmiņa), kāds bieži izmanto ļoti (vakar ļoti ilgi strādāju, jo bija ļoti daudz darba – tagad esmu, nu, ļoti noguris) u. tml. Ja analizē tikai viena cilvēka rakstīto un teikto, iegūst šī cilvēka runas iezīmju analīzi, nevis datus par valodas lietojumu kopumā. Arī šī laikraksta analīze sniedz ieskatu noteiktā lībiešu valodas izmantojuma posmā – 1930. gados, un nedod ieskatu tajā, kā lībieši runāja pirms, piemēram, sešsimt gadiem vai mūsdienās.
Sākšu ar mazu ieskatu tajā, kā šo divdabi veido latviešu, igauņu un lībiešu valodā. Gribu sākt ar latviešu valodu, jo tā latviešu valodas runātājam ir vispazīstamākā, kaut arī varētu šķist sarežģīta ar visu šī divdabja bagāto formu klāstu. Ņemšu par piemēru vārdu ‘redzams’. Tā kā latviešu valodā šis divdabis ir lokāms, tad tam tāpat kā īpašības vārdam ir vienskaitlis un daudzskaitlis, sieviešu un vīriešu dzimte, noteiktā un nenoteiktā galotne un visi vienskaitļa un daudzskaitļa locījumi. Tas nozīmē, ka šim vārdam nominatīvā vien ir veselas astoņas formas: vienskaitlī redzams, redzama (nenoteiktā galotne) un redzamais, redzamā (noteiktā galotne); daudzskaitlī redzami, redzamas (nenoteiktā galotne) un redzamie, redzamās (noteiktā galotne). To loka visos latviešu valodas locījumos, piemēram, redzamās mājas > redzamajās mājās dzīvo zvejnieki.
Igauņu valodā šī divdabja formu veidošana ir nedaudz vienkāršāka. To padara vienkāršāku fakts, ka igauņu valodā nav dzimtes kategorijas un nav noteiktās galotnes. Tas nozīmē, ka paliek tikai šķīrums starp vienskaitli un daudzskaitli. Vienskaitlī izskaņa ir -tav (dažreiz arī -dav, atkarīgs no tā, ar kādu skaņu beidzas pats vārds, no kura veido divdabi), un daudzskaitlī -tavad (-davad), piemēram, nähtav (‘redzams/redzama/redzamais/redzamā’) un nähtavad (‘redzamie/redzamās’). Tāpat kā latviešu valodā, arī igauņu valodā šie vārdi tiek locīti: nähtavad majad > nähtavates majades elavad kalamehed (’redzamās mājas > redzamajās mājās dzīvo zvejnieki’).
Lībiešu valoda līdzinās igauņu valodai – arī šeit atšķirība ir tikai starp vienskaitli un daudzskaitli, bet ir lielāka variācija. Ja igauniski atkarībā no paša vārda ir iespējamas divas izskaņas, lībiešu valodā tās ir trīs. Vienskaitlī -dõb, -tõb un -õb (piemēram, nǟdõb ‘redzams/redzama/redzamais/redzamā’) un daudzskaitlī -dõbõd, –tõbõd un -õbõd (nǟdõbõd ‘redzami/redzamas/redzamie/redzamās’).
Pēc divdabja veidošanas apskata varētu šķist, ka atbilde ir rokās – lībiešu un igauņu valoda ir neapšaubāmi līdzīgas, un tā tas arī ir. Taču šajā rakstā vēlos izcelt nevis atšķirības starp lībiešu un latviešu valodu, bet gan to līdzības.
Kā pirmo līdzību vēlējos izcelt to, kā tiek veidota divdabja nolieguma forma. Vārds ‘neredzams’ latviešu valodā tiek veidots ar priedēkli ne-, kas norāda uz darbības vai stāvokļa noliegumu (skrienu – neskrienu, parasts – neparasts), un divdabi redzams. Igauņu valoda nevarētu būt atšķirīgāka – šim nolūkam ir nevis priedēklis, bet cita izskaņa. Ja paša divdabja izskaņa ir -tav (nähtav ‘redzams’), tad noliegumā tā ir -matu (nähtamatu ‘neredzams’). Varētu šķist, ka lībiešu valodas gramatika šajā ziņā līdzinātos igauņu valodai, bet tā tas nav. Arī lībiešu valoda izmanto nolieguma priedēkli äb-, lai veidotu šī divdabja nolieguma formu. Tātad, ja lībiešu valodā ‘redzams’ ir nǟdõb, tad ‘neredzams’ būs äbnǟdõb vai äb nǟdõb, valodas materiālā parādās abi varianti.
Un kā otro un, manuprāt, svarīgāko lietu gribētu izcelt vārdu darināšanu – to, kā valodā tiek veidoti jauni vārdi. Latviešu valodā šī divdabja izmantošana jaunu vārdu veidošanā ir ierasta lieta, par kuru ikdienā iespējams neaizdomājamies. Piemēram, tādi vārdi kā guļamistaba, guļammaiss un guļamvieta. Arī lībiešu valodā šāda veida vārdu darināšana ir izplatīta. Jau iepriekš pieminētā ‘guļamistaba’ lībiešu valodā ir magdõbtubā, no divdabja magdõb (‘guļams/guļama’) un tubā (‘istaba’). Minu šo kā svarīgāko līdzību, jo igauņu valodā šāda izmantojuma šim divdabim nav.
Mans mērķis bija parādīt, ka pat šādās mazās gramatikas niansēs ir iespējams atrast līdzības starp lībiešu un latviešu valodu, kas savukārt var palīdzēt vieglāk un raitāk apgūt lībiešu valodu. Bet vairāk par visu es gribu iedrošināt cilvēkus – jo īpaši jaunos lībiešu valodas runātājus – meklēt šīs līdzības un būt zinātkāriem.
Vairāk:
Blumberga, Renāte. 2016. The Livonian language as used in letters in the 1930s: a view into the correspondence of the editors of “Līvli”. Eesti ja soome-ugri keeleteaduse ajakiri. Journal of Estonian and Finno-Ugric Linguistics 7 (1), 223-247.
Blumberga, Renāte. 2021. Lībiešu tautas nama vēsture. No ieceres līdz atklāšanai. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds.
Ernštreits, Valts. 2013. Liivi kirjakeel. Tartu: Tartu Ülikooli Kirjastus.
Ernštreits, Valts. 2018. Compound formation principles in Livonian. Eesti ja soome-ugri keeleteaduse ajakiri. Journal of Estonian and Finno-Ugric Linguistics, 9 (2), 257-277.
Ernštreits, Valts & Kļava, Gunta. 2014. Grammatical changes caused by contact between Livonian and Latvian. Eesti ja soome-ugri keeleteaduse ajakiri. Journal of Estonian and Finno-Ugric Linguistics, 5 (1), 77-90.
Haspelmath, Martin. 1994. Passive Participles across Languages. Typological Studies in Language. Eds. Barbara A. Fox ja Paul J. Hopper, 27, 151-78. Amsterdam: John Benjamins Publishing Company.
Kalnača, Andra & Lokmane, Ilze. 2021. Latvian Grammar. University of Latvia Press.
Kehayov, Petar, Lindström, Liina & Norvik, Miina. 2024. Finnic participles and participial constructions from typological, intra-genetic, and areal perspectives. In: Wiemer, Björn; Arkadiev, Peter; Blokland, Rogier; Kehayov, Petar (Eds.). Convergence and divergence in the eastern Circum-Baltic Area. Volume 1: A synthetic view, especially on Finnic, and case studies. De Gruyter Mouton.
Kettunen, Lauri. 1938. Livisches Wörterbuch mit grammatischer Einleitung. (Lexica Societatis Fenno-Ugricae 5). Helsinki: Finno-Ugrian Society.
Līvli. Jelgava: Em. Štāler, 1931−1933.
Līvli. Mazirbe: M. Stalte, 1933−1939.
Norvik, Miina & Tuisk, Tuuli. 2023. Līvõ kīel optõbrōntõz. Liivi keele õpik. Tartu: Tartu Ülikooli Kirjastus.
Shagal, Ksenia. 2018. Participial systems in Uralic languages: An overview. In Gerson Klumpp, Lidia Federica Mazzitelli & Fedor Rozhanskiy (Eds.), Journal of Estonian and Finno-Ugric Linguistics 9 (1), Typology of Uralic languages: current views and new perspectives [Special issue], 55-84.
Thomason, Sarah Grey. 2017. Contact as a Source of Language Change. The Encyclopedic Dictionary of Applied Linguistics: A Handbook for Language Teaching. Blackwell Publishing Ltd., 687-712.
